PVN ir viens no sarežģītākajiem nodokļiem Latvijas nodokļu sistēmā. Tas nav tāpēc, ka uzņēmumu vadītājiem trūktu zināšanu vai pieredzes, bet gan tāpēc, ka PVN sistēmā ir daudz nosacījumu, izņēmumu un praktisku nianšu. Īpaši mazajos uzņēmumos vadītāji parasti koncentrējas uz pašu biznesu, bet PVN paliek fonā līdz brīdim, kad tas sāk ietekmēt naudas plūsmu, cenu politiku vai sadarbību ar klientiem.
Šī raksta mērķis nav izstāstīt visu par PVN. Mērķis ir izskaidrot svarīgāko, lai PVN nepārvērstos par haotisku un neprognozējamu risku.
Kad PVN reģistrācija ir obligāta
Latvijā uzņēmumam obligāti jāreģistrējas PVN, ja ar PVN apliekamais apgrozījums 12 mēnešu periodā pārsniedz 50000 eiro (PVN likuma 59. pants). Svarīgi saprast, ka netiek skatīts kalendārais gads. Tiek skatīts jebkurš slīdošs 12 mēnešu periods.
Praksē tas izskatās šādi.
- Uzņēmums sāk darbību 2024. gada jūlijā.
- Laika periodā no 2024. gada jūlija līdz 2025. gada jūnijam apgrozījums sasniedz 52000 eiro.
- Šajā brīdī PVN reģistrācija kļūst obligāta, pat ja 2024. gada kalendārajā gadā apgrozījums bija tikai, piemēram, 30000 eiro.
Šī ir viena no biežākajām kļūdām. Uzņēmumi skatās uz gada kopsummu un nepamana, ka slieksnis jau ir pārsniegts slīdošajā periodā.
Praksē PVN pienākumi var rasties arī pirms šī sliekšņa sasniegšanas, piemēram, ja uzņēmums sāk izmantot ārvalstu pakalpojumus, kā Google vai Meta reklāmas, taču šādos gadījumos parasti ir piemērojami atsevišķi, vienkāršoti risinājumi, par kuriem vairāk aprakstīts šajā rakstā.
Kā PVN strādā praksē: starpība, nevis “papildu nodoklis”
Lielākā kļūda, ko uzņēmumu vadītāji pieļauj, ir uztvert PVN kā vēl vienu nodokli, ko vienkārši samaksāt. PVN loģika ir tāda, ka gala rezultātā PVN maksā gala patērētājs. Uzņēmums bieži ir tikai starpnieks, kas PVN iekasē un uz laiku tur savā kontā, līdz to pārskaita valstij.
Vienkāršs piemērs ar cipariem palīdz šo saprast.
- Uzņēmums izraksta klientam rēķinu: 1 000 eiro + PVN 210 eiro.
- Klients samaksā kopā: 1210 eiro.
- Uzņēmuma ieņēmumi ir 1000 eiro.
- PVN summa 210 eiro ir valsts nauda, kas atrodas uzņēmuma kontā tikai uz laiku.
Svarīgākais princips ir tas, ka PVN maksājums valstij nav vienkārši “visi 210 eiro”. PVN maksājums veidojas no starpības starp iekasēto PVN un priekšnodokli. Priekšnodoklis ir PVN, ko uzņēmums samaksā piegādātājiem par saimnieciskās darbības izdevumiem (PVN likuma 100. pants).
To vislabāk parāda šāds piemērs.
- Uzņēmums izraksta klientam rēķinu: 1 000 eiro + PVN 210 eiro.
- Tajā pašā mēnesī uzņēmums saņem rēķinu no programmētāja: 800 eiro + PVN 168 eiro.
- Iekasētais PVN ir 210 eiro.
- Priekšnodoklis ir 168 eiro.
- Valstij jāsamaksā starpība: 210 eiro mīnus 168 eiro. Rezultāts ir 42 eiro.
Tieši tāpēc PVN maksātāja statuss bieži ir izdevīgs uzņēmumiem, kuri regulāri pērk preces vai pakalpojumus ar PVN un pēc tam pārdod savu pakalpojumu vai preci tālāk. Šādos gadījumos PVN nekļūst par izmaksām, jo to var atskaitīt kā priekšnodokli.
Kad PVN reģistrācija var būt izdevīga un kad tā var traucēt
PVN reģistrācija var būt izdevīga, ja uzņēmums nav gala patērētājs un tam ir būtiski ar PVN apliekami izdevumi, kas ir nepieciešami, lai radītu un pārdotu pakalpojumu vai preci klientam. Tas bieži attiecas uz starpniekiem, projektu vadītājiem, e-komercijas uzņēmumiem ar ievērojamiem iepirkumiem, kā arī pakalpojumu sniedzējiem, kas komplektē pakalpojumus no citiem piegādātājiem.
Savukārt PVN reģistrācija var būt neizdevīga, ja uzņēmums sniedz pakalpojumus privātpersonām, izdevumu ar PVN ir maz un cena ir galvenais konkurences faktors. Privātpersonai starpība starp 100 eiro un 121 eiro bieži ir izšķiroša.
- Cena bez PVN: 100 eiro.
- Cena ar PVN: 121 eiro.
Ja uzņēmums nepārsniedz 50000 eiro slieksni, nereģistrēšanās PVN šādā situācijā var būt apzināts un saprātīgs lēmums.
Kad rodas PVN pārmaksa
PVN pārmaksa rodas tad, ja uzņēmums samaksā vairāk PVN savos izdevumos, nekā iekasē no klientiem. Tas bieži notiek uzņēmuma darbības sākumā vai mēnešos, kad ir lielāki ieguldījumi, bet ieņēmumi vēl nav vai ir nelieli.
Tipisks piemērs.
- Uzņēmums samaksā dizainerim: 500 eiro + PVN 105 eiro.
- Uzņēmums samaksā programmētājam: 300 eiro + PVN 63 eiro.
- Priekšnodoklis kopā ir 168 eiro.
- Ieņēmumu šajā mēnesī nav, tātad iekasētais PVN ir 0 eiro.
- PVN deklarācijā veidojas PVN pārmaksa 168 eiro.
VID šādos gadījumos praksē bieži lūdz papildu dokumentus, piemēram, līgumus, rēķinus un paskaidrojumus. Mērķis ir pārliecināties, ka izdevumi ir saistīti ar saimniecisko darbību un tiks izmantoti ar PVN apliekamu darījumu veikšanai. Tas nav sods. Tas ir piesardzības mehānisms, jo PVN atmaksas joma vēsturiski ir bijusi pakļauta krāpniecības riskam.
Svarīgi atcerēties, ka PVN pārmaksa nav peļņa. Tas vienkārši nozīmē, ka uzņēmums uz laiku ir finansējis PVN no saviem līdzekļiem, līdz valsts to atgriež vai ieskaita nākamajos periodos. Starpcitu viens no mūsu rakstiem apraksta gadījumu, kad priekšnodoklis ir atgūstams arī par periodu pirms PVN reģistrēšanās.
Noslēgumā
PVN pats par sevi nav slikts nodoklis. Problēmas gandrīz vienmēr rodas nevis no likuma, bet no tā, ka PVN tiek uztverts nepareizi. Ja PVN tiek uztverts kā vēl viens nodoklis, ko samaksāt kaut kad vēlāk, tad bieži rodas situācija, kur kontā nauda ir, bet PVN deklarācijas brīdī izrādās, ka daļa no tās nemaz nepieder uzņēmumam.
Ja PVN tiek uztverts pareizi, tas kļūst pārvaldāms. Uzņēmuma vadītājam nav jāzina visi PVN likuma izņēmumi, taču ir svarīgi saprast četras lietas. Pirmkārt, kad PVN reģistrācija ir obligāta un kā tiek skaitīts 12 mēnešu slīdošais periods. Otrkārt, kā veidojas PVN starpība starp iekasēto PVN un priekšnodokli. Treškārt, kāpēc PVN naudu nedrīkst jaukt ar uzņēmuma naudu. Ceturtkārt, kāpēc dažos periodos var veidoties PVN pārmaksa un kāpēc VID šādos gadījumos var prasīt papildu informāciju.
Ja šie pamati ir skaidri, PVN vairs nav bieds. Tas kļūst par sistēmu, kuru var kontrolēt un paredzēt.